"Neredzamā pasaule"

... krietni netveramāka nekā tā, kas aiz simboliem "e=mc kvadrātā" slēpjas. Un kuru izgudrojis Einšteins. Šis ir jautājums par sajūtamo laiku, kas jūtami atšķiras no pulksteņa ritējuma. Bet sajūtamajam laikam mēs visi esam pakļauti bez izņēmuma.

Gandrīz visi esam ievērojuši – ka sajūtamais laiks rit te ātrāk, te lēnāk. Klasiskajās reizēs: kad kaut ko gaidam, tad minūtes un pat stundas it kā lēnām velkas. Un otrādi, kad daram interesantu un sirdij patīkamu darbu- tad šis laiks it kā paātrinās.

Varu šajā sakarībā padalīties ar dažām zināšanām...(kas nav gūtas no grāmatām, avīzēn vai "zintniekiem"). Mēs tiekam vadīti caur sajūtamo laiku. Mums iedalīts "darba dienas laikā" uz Zemes virsas ne tikai noteikts daudzums darba, bet arī dabošanās sadalījums mūža (tā pati "darba diena" pirms dvēseles atdalīšanās no miesas brīža) garumā. Visaugstākais, kura "pirksti" mēs esam vairāk kā 6 miljardu skaitā, caur sajūtamo laiku regulē katru no mums atsevišķi ņemto. Neļaujot pārāk slaistīties, kā arī nedodot iespēju pārforsēt.

Vēl jo vairāk – visas mūsu darbības ir iedalīties katram mūsu mūža periodam. Ir brīdis, kad jāaug, ir gadi kad jānobriest, ir gadi- kad jādarbojas ar maksimumu. Ir gadi, kad pakāpeniski jāsašaurinās savā darbībā. Un ir jāprotas laikā "novākties no skatuves". Ar "novākšanos" saprotot ne tika visa pabeigšanu vecuma galā, bet arī virziena maiņu pusmūžā un vēl jaunākos gados.

Izveidojas tāda sava veida relaitivitāte – jo vairāk dari, jo darba daudzums tiek samazināts caur sajūtamā laika paātrināšanos. Un otrādi. Finālā Visaugstākais mums katrai diena iedala darāmo porciju. Tamdēļ – lai mēs savi dzīvības enerģiju (kas ir galīgs lielums, kad tā izsīkst- tad mums jāatvadās no šīs pasaules) nešķiestu veltīgi. Un tērētu ar paliekošu rezultātu.

Un tamdēļ spēkā ir arī kopējais sajūtamā laika paātrinājums – nu jau visas cilvēces kopējā konterkstā. Medijos jau dzirdēts "dienas rit kā stundas, stundas rit kā minūtes..., gadi rit kā nedēļas". Tas tamdēļ – ka pasaules sabiedriskā aktivitāte palielinās, bet sajūtamais laiks paātrinās. Tādējādi mūs sviežot atpakaļ savā vietā. Visaugstākais mums neļaus kaut kam notikt ne pirms sava laika, ne arī ar nokavēšanos. Viss ir sen ieregulēts.

Vai ne?

Birkas: dievs, neredzamā pasaule.

Šodien jāparunā par vēl vienu Lielās Pasaules pamatīpašību- visa atkārtošanos. Jeb iešanu caur cikliem ar tālāku attīstību. Jāpiekrīt arī citam formulējumam – attīstība par spirāli.

Sāksim ar mums saprotamām lietām. Zinām – pēc dienas nāk nakts, pēc kuras atkal diena ar nakti, pēc kuras atkal... Ziemu nomaina vasara, tad atkal ziema... Mūsu dienas ritumā aktīvās stundas nomaina miegs, kam atkal seko aktīvā fāze...

Tuvējā Kosmosā: mēness ir pilnajā fāzē, kam pēcāk seko "pēdējais ceturksnis", tad "tukšā fāze", tad atkal “pirmais ceturksnis”, tad atkal “pilnā fāze”... Zeme griežas ap Sauli, un zemes dzīvē tā ir tikai “viena diena”, kas mums skaitās kā gads. Pati saule brīžam atmodā (aktīvā fāze ar “melnajiem plankumiem” un izvirdumiem) un "miegā" (kad šādi virsmas saviļņojumi izpaliek...). Turklāt arī šie cikli visai precīzi atkārtojas- caur zināmi 11 gadu riņķi. Mazāk izpētīti Saules garākie cikli. Vien zināms, ka Zeme arīdzan laižas "miegā", un šādus laika periodus pazīstam kā ledus laikmetus. Turklāt – izpētīts – ka arī šie ledus vāka periodi ir pavisam regulāri. Viena miljons gadu laikā Ledus Cepures palieninās apmēram 12 reizes, kas arīdzan ir sava veida "mega ziemas", kas mijas ar lielajām vasarām. Tostarp zināms, agrākos laikos arī Latvijas platumos bijuši periodi, kad klimats bijis tādā siltumā – kā mūsdienās Vidusjūras Āfrikas piekrastēs.

Un tagad pārnesamies uz netveramajiem gaņģiem. Kas tad ir dzīvība? Tā ir "viena diena", kad esam ienākuši šajā ar pieciem maņu orgāniem sajūtamajā pasaulē. Ar ieprogrammētu (jau savlaicīgi) aiziešanu prom no šīs pasaules. Lai gan mūsos ir ieprogrammēta "vienreizējās dzīves sajūta" un bailes no nāves, patiesībā mēs atgriežamies uz Zemes regulāri. Kā minimums, katrs no mums ņemtais, kādu 2000šo reizi kā cilvēks vai "homo sapiens" priekštecis. JO: visa Lielā Pasaule ir kārtaina, turklāt ar mūsu regulārām pārejām cauri "kārtu" robežām. Tas attiecas uz visiem organismiem, sākot ar vienšūņiem un beidzot ar to, ko paši esam nosaukuši par “radības kroni” (kāds tas “kronis” patiesībā, tas ir cits jautājums). Vien attīstība par spirāli notiek.

Turklāt cilvēks kā subjekts – nav ne tuvu galīgā attīstības stadija, ja tā drīkst izsacīties. Kad esam sasmēlušies cauri vairākām vai pat daudzām "darbadienām" pietiekamu garīgo bagāžu... tad pārceļamies uz nākamo (tikai – uz nākamo) stadiju-> kļūstam par ēteriskām būtnēm, kas atrodas ēteriskajā telpā starp Mazo (redzamo) un Lielo (Neredzamo) pasauli. Mēs šādas būtnes esam nosaukuši par eņģeļiem, bet patiesībā tās ir dvēseles (mūsu nemateriālā puse) – kas savu miesas misiju izpildījušas un atrodas jau neredzamajā veidolā. Precīzāk, tiem ir saskare ar mūsu pasauli, taču paturot iespēju nematerializēties. Būtnes ikdienā ir neredzamas, taču viņu misija ir palīdzēt – piemēram, vada mūs pēc dzīves pabeigšanas cauri Melnajai Sienai uz lielo gaismu, kurā nonākam pēc mūsu atdalīšanās no miesas. Katram uz Zemes dzīvojošajiem ir savs sargeņģelis, kas dod brīdinājumus par nākotnē gaidāmo (viedie sapņi, vīzijas, vai vienkāršas baiļu sajūtas reizēm...). Jo sevišķi reizēs, kad darām kaut ko tādu – kas var nest kādas nelabas sekas priekšdienās. Drusku novirzījāmies no tēmas, bet c enģeļi arī ar savu "darbadienu" un "nakts atpūtu". Enģeļi atpūšas tad, kad mūsu (katram no mums ņemtajam) dzīvē viss ir mierīgi un nav gaidāmi kādi sarežģījumi, bet možas tad un nāka saskarē ar mums kritiskākos brīžos.

Visbeidzot pārceļamies uz tālā Kosmosa tēmu. Zinātnieki pēdējā gadsimtā meklē ziņas, kā tad mūsu redzamais Visums cēlies, kāds tam bijis sākums un kādas varētu būt beigas. Taču ziņas no Neredzamās pasaules liecina – Kosmosam arī ir "darba dienas", turklāt tas katrā šādā "dienā" izaug, attīstās un noveco un beidzās, taču dodot enerģiju jaunam Kosmosam. Līdzīgi kā ābols nobriedina sēklas jaunai dzīvībai. Patreiz Kosmoss, kas radies aptuveni pirms 120 miljardiem Zemes gadiem ir ar darba brīdi, kas atbilst “plkst. 10 no rīta”. Tātad – attīstība galvenā vēl ir priekšā. Un mūsu “homo sapiens” aiztāliem pēctečiem paredzama nozīmīga misija. Reiz aiztālos aizlaikos pārvietot zvaigznes, pēc tam pārvietot galaktikas un tās sakārtot precīzākā ģeometrijā, lai šajā Kosmosa "darbadienā" tas nogatavotos kā "kultūras augs, nevis savvaļā palaists dārzenis".

Viss ir cikliski, un nejautājiet – kur man tās zināšanas. Tās visas paņemamas caur meditāciju no neredzamie plauktiem (bet vairāk neizteikšos.... nav ļauts).

Ir bloga - Satura rādītājs .

Birkas: dievs, neredzamā pasaule.

Jau iepriekš rakstīju – no Lielās Pasaules vciedokļa → viss notiek vienlaicīgi. Mums saprotamā pagātne un nākotne ir uz “vienas līnijas”, turklāt notikumi uz šīs “līnijas” risinās vienlaicīgi. Turklāt notikumu atblāzmas viļņi izplatās uz abām pusēm. Atkal uz mums saprotamās pagātnes un nākotnes pusi. Līdzīgī kā līcī iekritis akmenis raida viļņojumus uz visām pusē dažādā attālumā. No tā izriet...

… no tā izriet, kad nu reiz – ka ar šodienas darbību veidojam gan pagātni, gan nākotni. Tur jau tā lieta, kad mēs “darba dienas” (jet mūsu nemateriālās daļas - “dvēseles” atrašanās brīdī uz Zemes) ietvaros darām ne tikai patreizējās lietas, bet viļņojam gan pagātni, gan nākotni. Turklāt caur visdažādāko notikumu saistību kombinācijām. Kā reiz teiktā (ne manā) teicienā: “ja tauriņš šodien Latvijā savicina spārniņus, tad pēc gadsimta Amerikā notiek tornado”... Visā Dabā – šīs kombinācijas par patiesi gandrīz bezgalīgā skaitā. Kuras ir bezjēdzīgi izsecināt. Vien šai stāstā pievērsīsimies “homo sapiens” darbībai...

Un tad saprotam, kad tagad veicot to vai citu lietu, mēs ietekmējam un mainam gan pagātni, gan nākotni. Tagadnes taču nav – tuvā nākotne acumirklī pārvēršas tuvā pagātnē. Paši “darba dienas” ietvaros esam iespriestoti nepārtraukti virzošās 4. dimensijas – laika “būrī”. Paši spēkiem Mazās (Redzamās pasaules) ietvaros mums nav lemts izmainīt (no laika skalas izskriet, pārlēkt uz priekšu vai atpakaļ...). Vien lemts caur savu padarīto atstāt “pēdas/nospiedumus” visā pasaulē uz šīs pašas laika skalas.

Tas ir skaidrs – ka visa pasaule (gan Mazā, gan Lielā) virzās uz priekšu, uz attīstību. Vēl piebildīšu, kad nu arī viss Lielais Kosmoss (mums fiziski novērojams) … pulsē un attīstās. Mums zināmas Lielā Sprādziena teorijas. Bet patiesība ir šāda: šis “lielais sprādziens” ir arīdzan tikai vienas “Kosmosa dienas” sākums, vēl precīzāk – šīs kosmosa “diena” atbilst apmēram dienas “plkst. 10:00 no rīta”. Tātad Kosmoss vēl ir jauns un “perspektīvs”. Un virzās uz gatavību, nu apmēram – kā uz ābola gatavība ābeles zarā. Pēc “Kosmosa dienas” izskaņas iestāsies miera stāvoklis (aiz milzīga laika intervāla, kā likums aiz 10 reiz 10 000 pakāpē gadu skaitā...), taču miera stāvoklī līdzīgi kā ābolā briest jaunas sēkliņas – tad miera stāvoklis ir sākums kādai citai “Kosmosa dienai”.

Tagad pievēršamies virsrakstā teiktajam. Pasaules Lielā Programma – iet savu ceļu, kas mums gan ir nezināms. Mēs mazie “homo sapiens”, vēl būdami ļoti tālu no maksimālās attīstības pakāpes, darām savus lokālos darbus uz vienas mazas zvaigznītes planētu sistēmas vēl mazākas planētiņas. Un veidojam savu lokālo dzīvi. Un šodien mums “pa lielajam” nav nekādas daļas, kurp tad Kosmoss kopā virzās.

Jā, un nākotne... tā pieder nevis mums pašiem, bet gan Visaugstākajam, kas kopumā Kosmosu veido, (jā tā varētu izsacīties) pielietojot mūsu “6,4 miljardu pirkstu” darbu, veido šo Telpu kopumā. Jā, Telpa veidojas neatkarīgi no mums (un tā tas būs arī ārkārtīgi garā Mazās Pasaules nākotnē). Un Telpas veidošanās virziens – to mums NAV lemts izzināt caur Mazās Pasaules izpētes prizmu. Tāpat kā dažas citas lietas: piem. “dvēseles” mākslīgo sintēzi.

Turklāt līdzās tam, ka mēs tā vai citādi rīkojamies, kādi “citi” gan gan pagātnē, gan nākotnē rīkojas. Turklāt ar atskaņām uz šodienu no abām pusēm. Grūtību un mums negribētu apstākļu veidā. Un reizēm (retāk) ir arī labvēlīgie apstākļi “it kā paši no sevis” saveidojas tā, ka mēs (katrs atsevišķi no mums ņemtais) varam realizēt savas vēlmes un mērķus. Taču tā ir sava veida balva mūsu pašu ieguldītam darbam (enerģijai), kas atspēlējas caur no mums neatkarīgiem notikumu savirknējumam. Vēlreiz jāpasaka: nākotne nav jāparedz, tā ir jāveido – jo Nākotne ir mūsos iekšā...

Tēma, protams, ne tuvu nav pabeigta.
====
Bloga Satura rādītājs .

Birkas: dievs, neredzamā pasaule.

Iepriekšējā rakstā rakstīju- kad viss notiek vienlaicīgi, arī tas: ko mēs uzskatām gan par pagātni, gan par nākotni. Šodien paviedēsim saistītu domu: par laika ritējuma citu niansi.

Veiksim pavisam vienkāršu eksperimentu – kā koncerta laikā vienu reizi sasitīsim plaukstas. Plaukš! Un šis notikums jau ir pagātnē, iepretīm tam – kad tas vēl pirms dažām sekundēm (kad vēl tikai iedomājāmies par gaidāmo darbību) bija nākotne. Un šādā pašā kontekstā jāskata arī visi pārējie mums apkārt risinošie notikumi – sākot ar pavisam nesvarīgiem, beidzot ar masīviem un smagi-vēsturiskiem.

Tur jau tā lieta, kad esam uz 1 "darba dienu" iecelti (daži- iesviesti) Mazajā jeb mūsu piecu maņu orgāniem samanāmā pasaulē, tad vienlaikus esam "uzlikti" uz ceturtās dimensijas jeb laika skalas. Kura mums "darba dienā", veicot savu misiju, jānoiet vienā virzienā. Laika skala vēršas mums nenovēršami, tā iet nepārtraukti, tā iet bez apmāna/apstāšanās/vai "piekukuļošanas"...

Šī laika dimensija apstājas gan tikai tad – kad "darba dienas" beigās mūsu nemateriālā daļa atdalās no miesas un aiziet, kā pie mums pieņemts sacīt, "mūžībā". Vārds "mūžība" nav velti izdomāts, mūžība patiešām aptver mūsu dvēseles, kad esam atpakaļ Neredzamajā Pasaulē, kur gaidām nākamo reinkarnāciju. Aizejot mūžībā – mēs beidzot aizejam tagadnē, kas Zemes dzīves mirkļos mums nebija pieejama.

Tiesa, šai "nūjai ir otrs gals". Kad esam "mūžībā"- tad arī tur ir ierobežojumi. Mūsu dvēsele redz nākotnes "ainas" – apmēram kā mēs lielpilsētas torņus aiz meža galiem. Bet nevaram "dvēseliski" tur aiziet. Tas iespējams vien caur nākamo "darbadienu" Zemes virsū, lai pietuvinātos (un pašu spēkiem pietuvinātu- caur individuālo darbību) nākotnei.

Vēlreiz atkārtojos: viss notiek vienlaicīgi. Mūsu stipri neseno pagātni un pavisam tuvo nākotni ietekmē tālāku aizgājušu un gaidāmo notikumu "auras viļņi" (par tiem pastāsts priekšdienās), kas šūpo mūs tai brīdī un liek zīmes (reizēm rada "vīzijas") mūsu ejamā "darba dienas" ceļā. Jo, mēs šeit esam ienākuši ne velti, ne laiku bumbulēt, bet padarīt konkrētas lietas. Kas Lielajai Pasaulei nepieciešamas. Vai ne?

=============
Bloga ==> satura rādītājs .

Birkas: dievs, neredzamā pasaule.

Kas mums atkal par šādu mīklainu virsrakstu patrāpījies? Runājot par pasaules kārtību- ne reizi saku: mēs ne tuvu neredzam visu. Vēl precīzāk: mūsu maņu orgāniem pieejama krietni par 0,0001% mazāka daļa no visas kopējās ainas. Un arī tā Mazā jeb Redzamā pasaule mums
“iesprostota” 4 dimensijās → garums, platums, augstums … un laiks, kad visas lietas rodas un atkal pazūd. Lieki sacīt: tā “4. dimensija” lēnām, taču nenovēršami rullējas vienā virzienā. Laiks, kas nekad nekavējas un nekad nesteidzas... Par šo vairāk papļāpāju tagad!

BET UZ BRĪDI IEDOMĀSIMIES: kad visu pasauli “redzam no malas” - kā garu virteni, kur vienā galā mums ir “cilvēciskā” pagātne, bet otrā galā “cilvēciskā nākotne”. Ja skatāmies no malas – tad visu varam “redzēt” vienlaikus. Un redzam, kad vienā (“pagātnes”) galā risinošies notikumi ietekmē citas lietas otrā jeb citā “nākotnes” stūrī. Ja atļauts salīdzināt … viss ir kā uz plīts burbuļojošu zupas katls. Kur vienā malā “burbulis” saviļņo vārošos virsmu otrā galā.

Tieši TĀ šo mūsu pasauli redz TAS, kurs atbildīgs par visiem – tostarp jau no šās Saules aizgājušajiem un vēl nedzimušajiem – cilvēkiem. Paši mēs VIŅU SAUCAM reizēm par Dievu, kā arī “zīmējam” ar segvārdiem: Jēzus, Šiva, Krišna, Mozus, Laimes Māte, Zevs, Jupīters... šo rindu autors vienkārši ērtības labad šo nosaucis par Likteņtēvu. Bet tas nav svarīgi, TUR viņam vārda nav... Ir tikai VIENS, kas vienlaikus redz mūsu pagātni un mūsu nākotni. Vien katram no mums “atsevišķi ņemot” iedod vienu laika nogriezni, kas mums jāstaigā pa Zemes virsu, jāpadara Mazā Pasaule drusku labāka- attīstītāka. Un “pēc darbadienas” tad atkal jādodas katram atpakaļ uz turieni, no kurienes esam atnākuši. Vien esam iesprausti konkrētā “vietā uz 4. dimensijas kartes”, un drusku jāpārvietojas uz priekšu.

Kad mūsu katram esošā “darbadiena” noslēgusies – tad nokļūstam atpakaļ savā atpūtas vietā, kur uzturamies apmēram “1 dienu/vakaru”. Pa to laiku uz Zemes paiet brīdis apmēram 7 paaudžu garumā (tas ir tas vidusmēra termiņš, kad savus aizsenčus aizmirstam vispār). Protams, ir izņēmumi – rindu slavenības atceras arī gadsimtu un pat gadutūkstošu garumā. Tad tai konkrētai dvēselei (jeb mūsu nemateriālai “pusei”) ir ilgāks “atvaļinājums”, kas tomēr nav bezgalīgs. JO: ar laiku visus aizmirsīsim... Sacīsim, senēģiptiešu Tutanhamons ieb viņa dvēsele Otrajā Pasaulē atpūšas “jau pāris nedēļas”.

Tā nu tas ir – daži mūsu vidū arī Zemes “darbadienā” dzīves laikā saglabā paaugstinātu jūtību attiecībā pret pasaules neredzamo daļu. Kādi viļņi no pasaules “laika kartes” citiem nostūriem atnāk līdz viņiem. Kā atblāzmas no nākotnes (kas gan ir tikai mūsu piezemētajā vērtējumā). Vēl retāk – ir vīzijas, kas ir šie paši nākotnes redzējumi. Redzējumi, kas kādiem tiek “dāvināti” patiesībā no notikumiem citos “4. dimensijas nostūros” - kā sava veida brīdinājumi, kā sava veida “bārieni”. Kas reizēm liek mums atturēties no dažādām drastiskām darbībām. Iespējams, kāda vīzija kāda PSRS ģenerāļa galvā lika nedot galīgo pavēli sākt Trešo Pasaules karu, vien aprobežojoties ar Kubas krīzi/ kur, kā no vēstures zināms, bija PSRS un ASV pretstāvēšana caur notēmētām kodolraķetēm. Šāda lieta no Neredzamās (vien Likteņtēva pārlūkojamās) pasaules viedokļa ir viegli skaidrojama: attiecīgā “zupa” būtu “piedegusi” - ja šajā nostūrī kāds būtu nospiedis pēdējo kodolraķešu palaišanas pogu... Ir zināmi daudzi citi piemēri: 100tiem un 1000šiem.

Mēs redzam Nākotni jeb nedaudz “no malas” pasauli, kad mūsu dvēseles pēc “darbadienas beigām” nokļūst atpūtā. Jāsaka, arī otrajā pasaulē mūsu atrašanās areāls ir ierobežots. TUR mēs dažas nākotnes ainas redzam apmēram kā... torņu galus pāri meža ieloka galotnēm. Redzam – bet nevaram aizkļūt. Aizkļūt varam … atkal tikai caur jaunu “darba dienu” jeb ienākšanu Mazajā Pasaule. Mūsu pēc-kapa atpūtas laikā vien iespējams čupoties pēc dvēseļu radniecības (bijušie muzikanti vienā barā, ex-grāmatveži citā barā utt.), risinot bezgalīgas telepātiskas tēlu sarunas (valoda mūsu izpratnē tur nepastāv, tāpatās – nav vajadzības ēst, lietot naudu, pārvietot priekšmetus...) un ceļojot Visumā uz saulēm un planētām, kur “zemes darba dienas” cilvēkiem būs lemts nokļūt vien aiztālā nākotnē...
====================
Ir bloga satura rādītājs .

Birkas: dievs, neredzamā pasaule.

Vairs jau nevienam nav noslēpums: ka nu reiz mums katram ir aura, kas 99,98% mūsu līdzpilsoņiem nav ar miesiskajām acīm redzama, taču sajūtama katram. Dažos pēdējos gadu desmitos tās auras jau iespējams redzēt arī ar apbruņotu aci jeb caur dažādiem aparātiem. Bet parunāsim par vienu auras īpašību, ko mēs sajūtam praktiski katrs. Auras jeb neredzamais oriols katram no mums - nav viendabīgs, nav vienmērīgi statisks. Tā svārstās ar zināmu, katram individuālu, ja tā var teikt, frekvenci un katram savā virzienā.

Tātad, aura svārstās gan ar biežumu, gan ar virzienu. Pēdējā gadījumā saprotot ne jau debespuses, gan gan virzienu saskaņu. To gan iespējams ievērot tikai divu (reizēm arī 3... 4...) cilvēku saskarsmē. Ja esi viens, tad savas auras virzienam un frekvencei nav nekādas nozīmes, nozīme rodas- ja Tev pretīm ir kāds cits cilvēks ar savu auru (ar savu svārstību frekvenci un virzienu). Saprotams, jo tuvākas un saskanīgākas (vienvirzieniskākas un pēc iespējas ar vienu frekvenci) ir šīs auras, jo pēc iespējas tuvāk un biežāk gribas būt saskarsmē tieši ar šo cilvēku. Un otrādi, ja šajā saskarsmē sajūtam stipru dažādību, tad ir vēlme "saskarties" pēc iespējas retāk. Ļoti bieži šīs sajūtas pārņem vēl tad, pirms mēs pirmo reizi esam pavērušu muti, lai pirmos verbālos treicienu sacītu tad otrajam. Ne-saskarsmi iespējams pat uz ielas pamanīt, kad ejam pa trotuāru cauri līdzpilsoņu pūlim. Ar dažiem no tiem tā vien gribētos iepazīties vai vienkārši parunāties, vai vienkārši gribas būt "dažiem" tuvumā. Un otrādi: arī bioloģiski pat ļoti tuvu radinieku starpā valda "bezdibenis", kas finālā reducējas uz to - ka šķiramies un fiziski attālināmies tik ļoti, ka pārceļamies dzīvot uz citu valsti...

No Neredzamās Pasaules puses tā ir iekārtots: ka biloģiskā radniecība ne tuvu nav tā pati, kas "dvēseliskā" . Tā ir iekārtots, ka bioloģiskās bērnu iznēsātājas (mātes) ne tuvu nav "savu bērnu dvēseles". Gudri rīkojas sievietes, kuras ļauj savām atvasēm pēc pilngadības sasniegšanas ļaut dzīvot savu dzīvi un veikt savas šīs reinkarnācijas izvēles jeb ļaut būt brīviem, vienkāršākos vārdos runājot. Pat dzīvnieku pasaulē manāms, ka atvases pēc laika nošķiras no saviem vecākiem (un cilvēki- tie paši dzīvnieki vien ir, tikai ar dažām saprāta iezīmēm...bez ironijas). Vienkārši auru svārstības arī šajos gadījumos saskan vai nesaskan.

Neredzamajā Pasaulē ir iekārtots, ka "homo sapiens" viss jāveic komandās, un "no augšas" caur saskaņotām auru svārstībām ir, ja tā varam izteikties, tiek dots signāls- ka nu ar šiem, nevis citiem, ir jāveic kopējie darbi, jāiemieso idejas. Un - kopā ar "sakanīgajiem" ir jāveido ģimenes un jāgādā par pēcnācējiem. Šajā sakarībā ir jāsaka lieta: ka ļoti bieži sajaucam bioloģisko iekāri (kas kā atavisms mums velkas līdz no mūsu mērkaķīgajiem aiz-aizlaikiem) ar mīlestību, kas arī pēc būtības ir maksimāla auru saskaņa ar "otro pusi". Tamdēļ agrā jaunībā paspējam sadarīt bērnus, kas gan pēcāk netiek gaidīti un mīlēti - un kur rodas tās miljoniem drāmas, kas "karmas" pēc atspēlējas gan uz pēcnācējiem, gan arī uz mums pašiem "7-tajā paaudzē" (kas ir nekas cits, kā mūsu nākamā reinkarnācija pēc apmēram 220 gadiem, jaunā reinkarnācija savukārt sākas tad - kad mūsu iepriekšējās reinkarnācijas misijas darbi uz Zemes ir pilnībā aizmirsti => par to jau viedēju kādā no šīs dienasgrāmatas iepriekšējiem rakstiem).

Auru svārstības ir arī cita veida signāls. Reizēm ir sajūtas pret konkrētiem cilvēkiem - tādas nepatīkama garša mutē, kļūst auksti viņa klātbūtnē un vispār bailīgi. Arī tas ir "signāls", ka nu reiz vajadzētu pēc iespējas tālāk tīties no viņa, nākotnē šis varētu sadarīt Tev ciešanas. Caur šādiem negatīviem "signāliem" iespējams sajust arī enerģētiskos vampīrus, kuri velk nost otram šo vienreizējo unikāli piešķirto enerģijas daudzumu, kas neatjaunojas. Pirmā pazīme par šādiem: tie ir klīniski tīri. Dažreiz - pat aizejot viesos uz kādām mājām, redzam to super-sakoptību, to tīrību, to "ka viss spīd un laistās". Ir tāds patīkams stereotips, ka šo "kārtīgumu" izveidojies. Taču: daudz mazāk ievērojam, ka šie cilvēki vairumā laika sēž mājās vieni, netieši visi pārējie mūk prom vai cenšas vismaz garās darīšanās neielaisties. Lai arī šie "klīniski tīrie" cenšas pietuvināties pārējam "baram", ilgi neturas šie komandās. Vai nu visi aizmūk no viņa, vai arī šo "palūdz aiziet". Ja gadās šiem pabūt priekšniekos, tad reizēm redzam - dažos pat nelielos uzņēmumos ir pastiprināta kadru maiņa, kas arī pēc būtības liecina par "līdera" energo-vampīriskām tieksmēm.

Ir jau vēl cits līdzeklis pret "kaitīgām aurām" no malas. Jāuzliek enerģētiskā aizsargbarjera. To iespējams panākt ar meditāciju pašpersoniski, gan arī caur citu zintnieku - kuriem tā ir kā misija šajā reinkarnācijas reizē. Tiesa, tie patiesie zintnieki ir pavisam neliela daļa no tiem, kas par šādiem sevi pasludina. Lielākā daļa ir šarlatāni, un to ir iespējams pamanīt tikai tiešajā saskarsmē. Nevis caur kādām piezemes "sertifikācijām" vai "grupēšanām". Arī te ir pirmā pazīme - vai nu pozitīvas sajūtas (miers, iekšējs siltums, mājīgums...) vai negatīvas "bedres" izjūtas (aukstums, neuzticība, svešas telpas izjūtas, neizteikts nemierīgums...).

Auru ir iespējams pārnest arī uz apkārtējiem priekšmetiem, jo ilgāk vienu vietu mēs atrodamies- jo apkārtne piesūcas ar mūsu auru. Par to pastāsts uz priekšdienām.
---------
Dienasgrāmatas saturs .

Birkas: aura, neredzamā pasaule.

Domas, domas... kad tad nu mums tā ir. Domas ir arī līdzeklis, kas domātas (ak šis vārdu kalambūrs), lai mēs realizētu savas vēlmes. Domas patiešām materiālizējas reālos/taustāmos darbos un lietās. Centīšos paskaidrot savas šāsdienas domas.

Vēl viena saistības saite ir katram no mums (atsevišķi ņemot) ar Lielo jeb Neredzamo pasauli. Vienkāršoti viedējot: ja mēs par kaut ko ikdienas domājam, tad "tai saulē" Visaugstākais lietas izkārto tā, ka šīs vēlmes ar laiku piepildās. Vienkārši - domas kā sava veida vēlmes tiek sūtītas uz vēlmju centru "tur", kur viss patiesībā veidojas un rodas.

Ne velti cilvēki no aizlaikiem lūdz visus savus Dievus (da vienalga- vai viņu sauc par Jēzu, Šivu, Zevu, Jupiteru vai Krišnu...), lai tie pipilda vēlmes. Viss atkarīgs no domu intensitātes. Saprotams, lai domas pēc iespējas ātrāk materializētos Šajā jeb Mazajā pasaulē, šāda domāšana jādara pēc iespējas intensīvāk: katru dienu, bieži. Vislabāk palīdz - meditācija, kas pēc būtības ir īslaicīga koncentrēšanās pēc kādas noteiktas vēlmes. Kad visa garīgā un auras enerģija (auras enerģija - tas ir enerģijas kopums, kas reinkarnācijas sākumā tiek piešķirts katram, tā tērējas, un...kad tā izsīkst pavisam, tad beidzam caur nāvi šo reinkarnācijas periodu) tiek sakopota šai vēlmei. Tamdēļ zinātāji neiesaka pārāk aizrauties ar meditāciju, kas prasa auras enerģijas devu... Bet meditācijā nedaudz plašāk paveras sakaru kanāls ar Neredzamo pasauli, ko nevaram panākt ar "parastajām domām".

Bet arī "parastās domas", ja tās sakoncentrējam vienā virzienā, ir tāds sava veida "klauvējiens" pie Neredzamās Pasaules durvīm, un tur tiek šās vēlmes uzklausītas. Tiesa, ne uz reizi, reizēm arī vairākiem gadu desmitiem jāpaiet, pirms tā vai cita vēlme realizējas.

Atkal lai ir kādi piemēri no šā rindu autora dzīves... 1)Jau aizlaikos, interesējoties par mūzikas lietām - bija sapņi (padomijas laikos, kad ar infu par rietumu rokmūziku bija ļoti nabadzīgi), ka reiz varētu šo mūziku klausīties no rīta līdz vakaram. Šodien tas ir! Vajadzēja gan paiet gadiem no 1979. līdz 2004tajam, tātad 25 gadiem, kamēr caur "tīmekli" varam visu šo darīt milzīgos, praktiski neierobežotos apmēros. 2) 1996. gadā uzzināju par interneta eksistenci, un uz reizi bija sapnis, ka tas reiz varētu atrasties uz mana galda. Šodien- 2009. gadā: tas ir, šis sapnis, piemēram, piepildījās 13 gados; 3) kad "Radio SKONTO" taisīju "Dzenskrūves" raidījumus par "death/blackmetal/war..." mūziku, tad ātri vien no turienes patrieca un pēcāk nācās karu karus ar daudzām radiostacijām izkarot par tēmu, ka šādu raidījumu varētu atjaunot (par to stāsts "Karametāla" bloga vienā no turpinājumiem sekos). Šodien, tās visas raidorganizācijas "var sūtīt d*st" un taisīt "Dzenskrūvi" bloga veidā (http://dzenskruve.blogiem.lv), bet arī še vajadzēja savam gadu 10tam paiet. Protams, patreiz ir jauni sapņi- kuri gaida savu piepildījumu.

Arī katrs no sevis var atcerēties dažādus gadījumus no personiskās dzīves, kad tiek uzmācīgi sapņots par to vai citu lietu, un tad saprotam => ja par ko domājam tā "īsti", tad viss praktiski 100% piepildās.
==========
Viss iepriekšminētais attiecas, ja domājam pozitīvas domas. Daudz sliktāk lietas sastāv ar to, ja domājam ko negatīvu: piemēram, kādam ieriebt, kādam nodarīt sāpes vai kādu citu skādi. Ja domās arīdzam pasaulei gribas nodarīt pāri. Tad... no Neredzamās Pasaules sūta brīdinājumus. Dažiem tie ir murgaini sapņi, dažiem sāpes ķermenī, dažiem mati iet nost pāragri nost no galvas. Piemēram, ir uzmanīgi jāskatās uz cilvēkiem, kuriem mati kļūst pamazāk jau ap 30 gadu vecumu... Kuri ir ap 40 - teju jau plikpauri. Dažreiz arī cilvēki paši dzen nost matus, lai par tādiem paliktu. Jābūt drusku uzmanīgāk - saistē ar šādiem (to gan nevar attiecināt uz visiem, jo plikpaurība rodas dažādu citu noviržu/slimību dēļ...). Galu galā šādi riebēji ātri saslimst ar nedziedināmām kaitēm, seja kļūst negluda jeb "bakurētaina", nesimetriska, galu galā šie ātrāk spiesti aiziet no Mazās Pasaules. Visumā jāsaka, melnas domas - nepiepildās, tikai "atspēlējas" pašam uz veselību...

Ja nu reiz tas cilvēks, ar kuru vēl pagaidām atrodamies kopā - nepatīk/ ar viņu nesaskan vai citādi rodas kādas negatīvas attiecību virtnes... tad => no viņa ir jāšķiras, un viņš pēc iespējas ir jāattālina savas atmiņas attālākajos ganģos (aizmirst jau nav iespējams - taču), noliekot pa vidu kādu garīgo barjeru. To taču arī sajūtam, kad auras - kuras svārstās katra savā ritmā (par to stāsts vēl priekšā) - saskan vai nesaskan. Te runa ir gan par "otro pusi", gan par bioloģiskās ģimenes biedriem, gan par kopdarbību kādā darba kolektīvā. Galvenais: nedomāt par otru ļauni, un ... ja it kā arī tas "otrs" kaut ko ir nodarījis, tad ...prātā viņam piedodam un dodam iespēju viņam dzīvot nu jau bez Tavas klātbūtnes. Vai ne?

Jāatceras: domas materializējas! Vienkārši- par savu vēlmi jādomā vismaz 3x dienā.

Birkas: dievs, domas, neredzamā pasaule.

Hūu.... kādu laiciņu nav nekas šajā blogā iemests. Bet- par domām. Nekas nav uz šīs pasaules (Lielās+Mazā) radīts "veltīgi". Domas, tāda - pirmajā skatījumā, nemateriāla vērtība... arīdzan.. Domas dalās it kā divās daļās: mūsu pašu ģenerētās un no Neredzamās pasaules atsūtītās. Vairāk tagad runāsim par tā otrajām.

Kāds slavens kalnā kāpējs (alpīnists) sacījis: tur, kur mēs vēl taisamies iet, tur mūsu domas jau sen bijušas. Jādomā, ka arī mūsu domas...nemaz tik "mūsējās" nav. Tas arīdzan ir "piesūtījums" no Neredzamās Pasaules. Gluži vienkārši ar mērķi: mūs vadīt. Domas uzrodas it kā nez no kurienes... Bet mūsu domas- ir reizē arī Visaugstākā (Dieva...) domas. Jeb - viņa vēlme ar mūsu rokām, rīcību pārveidot šo pasauli attīstības virzienā.

Laikam jau atkārtošos, bet domas virza mūs uz priekšu. Mēs Mazajā Paaulē nekādiem līdzekļiem nevaram atgriesties vakardienā, pagātnē (kā dažā labā filmā vēlētos vien tēlot). Domas iet pa priekšu mūsu rīcībai. Un ... "izmantotās" domas atgriežas Lielās Pasaules domu krātuvē. Kā viņas ... tās "...rindas" tur sauc?

Domai ir arī spēks. Ir novērots, ja uzmācīgi un pamatīgi (uz meditācijas robežas) par kaut ko domājam, tad ... tas norisinās arī Mazajā jeb Redzamajā pasaulē. Par lietām ir jādomā konsekventi, nevis tā "uz vienu brīdi", tad tās notiekas. Šai pasaulē vispār tā ir iekārtots: ka nekas nozīmīgs nenotiek ātri un "viegli". Ja "viegli" arī.. kaut kas notiek, tad caur domām šis notkums patiesībā jau ir sen gatavots. Cauri domām mēs izbruģējam arī ceļu uz lieliem darbiem.

Domas - tas ir mūsu otrais (jeb, precīzāk, pirmais) ES. "Alter Ego", domas - tā ir pilvērtīga dzīve. Kad domas izbeidzas, tad izbeidzas arī miesiskā/ fiziskā dzīve, un mēs esam prom no šīs reālās/Mazās pasaules.

Domas arīdzan "ierakstās" tajā smadzeņu daļā, kura "ir atbldīga" par zemapziņu. Kādā no dienasgrāmatas iepriekšējiem turpinājumiem rakstīju, ka brīdi, kad mūsu nemateriālā daļa atdalās no miesas (jeb nāves sekundē), visi līdz "šim ierakstītā" dzīve vēlreiz izritinās Visaugstākā priekšā. Tostarp - tiek uzsvērti apzināti labie, apzināti sliktie tikko aizvadītā reinkarnācijā darbi un DOMAS. Jo sevišķi tās, ko mēs tādas sliktas esam perinājuši Zemes virsu bradājot.

Vai ne? "Domu tēmu" turpināsim.
---------
Dienasgrāmatas Saturs

http://www.starspace.lv/public/visums_radits_cilvekam_02122008.html
---
Šis raksts ir jāizlasa

===> Iepriekšējie raksti => šajā vietā <===
Pāvests Benedikts XVI piektdien vērsās pie zinātnieku sabiedrības ar aicinājumu panākt jaunu vienošanos par brīdi, kad konstatējama cilvēka nāve.

Savu aicinājumu pāvests izteica, tiekoties ar katoļu zinātniekiem un mediķiem.
Taču jau pirms diviem mēnešiem Vatikāna oficiālajā laikrakstā parādījās publikācija, kurā tika apšaubīta pašreizējā prakse smadzeņu nāvi atzīt par vispārējās cilvēka nāves konstatēšanas brīdi.

Atsaucoties uz "jauno progresu pacientu nāves noteikšanā", pāvests uzsvēra, ka "šādā jomā nedrīkst būt ne vismazāko aizdomu uz patvaļību".

"Tur, kur vēl nav skaidras pārliecības, priekšroka jādod šaubām," saskaņā ar Vatikāna izplatīto pāvesta runas tekstu sacījis Katoļu baznīcas galva.

"Smadzeņu nāves jaunās definīcijas četrdesmitā gadadiena šķiet piemērots brīdis atsākt diskusijas zinātniskā līmenī, kā arī Katoļu baznīcā," vēl septembrī rakstīja Vatikāna oficiālais izdevums "Osservatore Romano".

Hārvarda universitātes 1968.gada ziņojums ievadīja medicīnā jaunu ēru, klīniskās dzīves izbeigšanās konstatēšanā dodot priekšroku smadzeņu nāvei, lai gan līdz šim par to liecināja sirdsdarbības apstāšanās.

"Šādas izvēles zinātnisko pamatojumu (..) šodien liek apšaubīt jauni pētījumi, kas ļauj šaubīties, vai smadzeņu nāve rada ķermeņa sadalīšanos," bija apgalvots "Osservatore Romano" rakstā.

Kamēr mediķiem tas ir tikai ētikas jautājums, Katoļu baznīcai tas ir plašāks jautājums par dzīvību un dvēseli.

Raksta autors piesauca neatgriezeniskā komā nonākušās grūtnieces, kuras tiek uzturētas pie dzīvības, lai ļautu piedzimt bērnam.

"Priekšstats, ka persona pārstāj pastāvēt, kad vairs nedarbojas smadzenes, (..) ir tiešā pretrunā ar personas konceptu katoļu doktrīnā un ar baznīcas direktīvām par pastāvīgu komu," uzsvērts rakstā.

Lai gan "Osservatore Romano" ir Vatikāna izdevums, laikraksts neatspoguļo izmaiņas oficiālajā doktrīnā.

Kaut arī raksts ir "svarīgs un interesants ieguldījums [diskusijā], (..) to nevar uztvert kā [Katoļu baznīcas] pozīciju," tūlīt pēc publikācijas parādīšanās norādīja Vatikāna Preses dienesta direktors tēvs Federiko Lombardi.

Tomēr pāvesta piektdienas izteikumi liek domāt par pretējo.

Benedikts piektdien atkārtoti pauda arī savu noraidošo attieksmi pret "cilvēka embriju radīšanu un iznīcināšanu medicīniskiem mērķiem", bet tirgošanos ar cilvēka orgāniem nosauca par "pretīgu".